Ikkatrs no mums reiz ir dzirdējis kādu sakām, ka aizliegtais auglis vienmēr liekas saldāks. Šajā izteikumā tiešām slēpjas sava daļa taisnības, bet kāpēc tā ir? Kāpēc mēs alkstam tieši pēc tā, ko nevaram dabūt?
Šoreiz mēs nerunāsim par pusaudžiem, kuriem baudu sagādā aizliegtā cigarette vai alus pudele. Šoreiz runāsim par aizliegto mīlestību.
Kas ir aizliegtā mīlestība?
Tā ir mīlestība, kura kādu noteiktu iemeslu dēļ nevar pastāvēt vai var tikt nesaprasta, tāpēc visbiežāk tiek slēpta.
Kāpēc no aizliegtās mīlestības ir tik grūti atteikties?
Šāda veida attiecībās valda ne tikai savstarpēja harmonija, cieņa, un mīlestība, bet arī bailes “tikt pieķertiem”, kas ļauj mīlniekiem attiecībās nepazaudēt asumu.
Patiess stāsts par aizliegto mīlestību.
Stāstītāja būs kāda 22 gadus veca meitene Ieva (vārds mainīts).
Tas viss notika pirms 4 gadiem, toreiz man bija tikai 18. Par spīti tam, ka tas notika tik sen, es joprojām nespēju aizmirst sajūtas, kuras manī radīja šī “aizliegtā mīlestība”.
Viņu sauca Dāvis, viņš bija 2 gadus vecāks. Sportiskas miesasbūves, ļoti skaistu smaidu un nepārspējami vilininošu skatienu. Es nekad neesmu varējusi saprast, kas tieši mani pie viņa pievilka, bet tas bija kas tāds, kam pretoties nebija iespējams. Pirmo reizi mani “vilka” pie kāda vistiešākajā nozīmē, kā ar tādu magnētu.
Viss būtu bijis daudz vienkāršāk, ja mēs abi būtu bijuši brīvi cilvēki. Tomēr no otras puses – kas to lai zina? Varbūt tad viss būtu izvērties pavisam savādāk?
Kā jau minēju, viņam bija draudzene, bet man – draugs. Vēl sarežģītāku situāciju padarīja tas, ka Dāvis un mans puisis arī savā starpā bija labi draugi, “čomi”, kā viņi mēdza dēvēt.
Ticiet man, stāsts ir ziepju operas cienīgs un, iespējams, daudzi pat neticēs, ka tas noticis pa īstam. Dāvis jau sen bija iekritis man acīs, bet nekad nebiju centusies to izrādīt. Galu galā bija labi tā, kā ir, jo arī no viņa nekādus uzmanības apliecinājumus, šķiet, nesaņēmu.
Kādā ballītē Dāvis mani uzaicināja ārā uzsmēķēt. Tā kā ne viņa, ne mana otrā pusīte nesmēķēja, neko ļaunu nenojautu un devos ārā. Tiklīdz dzīvokļa durvis ar lielu troksni aizvērās, Dāvis piespieda mani pie sienas un sāka kaislīgi skūpstīt. Tik kaislīgi kā neviens nekad nebija skūpstījis. Viņš apgalvoja, ka vienmēr mani vērojis, bet es nekad neesot pat uzsmaidījusi…. No visa, kas notika es biju tik apreibusi, ka pat nezināju, ko atbildēt, tāpēc, ilgi nedomādama, nolēmu, ka jāsarunā slepenā satikšanās, kamēr mūsu otrās pusītes vēl nav sākušas raizēties par mūsu prombūtni. Tā arī tika darīts. Viņam tas bija daudz vieglāk, jo viņa meitene pat nedzīvoja tajā pašā pilsētā, tomēr arī man tas grūtības nesagādāja. Tā nu sākām satikties.
No sākuma satikāmies reti, kad bija iespēja. Vēlāk sākām satikties arvien biežāk. Tikai viens viņa raidītais skatiens bij vērtīgāks kā cita skūpsts vai apskāviens. Par viņu nebija iespējams nedomāt. Mūsu attiecībās valdīja kaisle, ko arvien pastiprināja fakts, ka mums jāslēpjas. Nezinu kā citi to varēja nepamanīt, jo katru reizi, kad bijām blakus starp mums valdīja kaut kas neizskaidrojams, kaut kas spēcīgs un nepārvarams. Es paliku vai traka no katra viņa “nejaušā”, bet tomēr tik apzinātā pieskāriena. Es gaidīju katru mūsu satikšanos, izbaudīju katru sekundi un katru skūpstu.
Pēc neilga laika es nolēmu kļūt atklātāka un pamest savu draugu, jo man nebija vēlmes viņu sāpināt. Tā nu attiecībās palika tikai viņš. Šis mans solis daudz ko atviegloja, tomēr joprojām ļāva saglabāt aizliegtās mīlestības statusu.
Mēs satikāmies vairāk kā gadu un es nekad nebiju satikusi tādu kā viņš. Tomēr mēs abi apzinājāmies, ka nopietnas attiecības starp mums nebūtu iespējamas. Viņš reiz izteicās tā: “Tu taču zini, ka tu krāptu mani, bet es tevi…” Un jā, tā patiešām būtu, jo neviens no mums attiecībās nespēja būt uzticīgs – mēs bijām pārāk līdzīgi, lai spētu viens otram melot.
Iespējams, es pārāk viņam pieķēros, tāpēc mēs šķīrāmies ar viņa tekstu: “Lai vai kas, atceries, ka Tu esi ideāla priekš manis, bet es priekš Tevis!”
Ir pagājuši gandrīz 4 gadi, bet es joprojām reizi pa reizei domāju par viņu. Mums nekad nav bijis lemts tā pa īstam būt kopā… Nekad neesam bijuši brīvi un piederējuši tikai viens otram, bet, iespējams, tieši tāpēc šī mīlestība bija tik neaizmirstama. Mēs joprojām laiku pa laikam satiekamies un ziniet, nekas nav mainījies. Katra satikšanās ir tikpat kaislīga un nepārspējama kā pirmā… Mēs nekad nebūsim kopā, jo viņš vienmēr būs mans “aizliegtais auglis”. Tieši tas padara viņu tik saldu…
